2009. gada oktobris. Prezidents Mohameds Našīds kopā ar visu ministru kabinetu sēž okeāna dzelmē, sešus metrus zem ūdens virsmas. Niršanas tērpi, skābekļa maskas, dokumenti ūdensnecaurlaidīgās mapēs. Tā nebija joku izrāde vai mediju šovs – tā bija izmisīga mēģinājuma pievērst pasaules uzmanību notiekošajai traģēdijai.
Maldīvija pazūd. Burtiski.
80% valsts teritorijas atrodas zem viena metra virs jūras līmeņa. Salu vidējais augstums ir tikai 1,5 metri. Dažkārt iedomājos, kā tas ir – dzīvot vietā, kur katrs vilnis atgādina, ka māja var pazust. 1 190 salas izkaisītas Indijas okeānā, no kurām tikai 200 ir apdzīvotas.
Maldīvija vēl vairāk izceļ ilgtspējīgas attīstības mērķus – zem okeāna virsmas
Bet te sākas dīvains stāsts. 2024. gadā Maldīvas apmeklēja vairāk nekā 2 miljoni tūristu. Grezni kūrorti, villas uz pāļiem, zemūdens restorāni. Cilvēki maksā milzīgas summas, lai pavadītu brīvdienas vietā, kas pēc dažiem gadu desmitiem varētu vairs neeksistēt. Tas ir kaut kāds paradokss, vai ne?
Tūrisms valstij nodrošina apmēram 60% IKP. Bez tā Maldīvas ekonomiski sabruktu vēl pirms tās pārpludinātu ūdens. Taču tieši šis pats tūrisms veicina klimata pārmaiņas, kas apdraud valsts pastāvēšanu. Lidmašīnas, kuģi, gaisa kondicionieri viesnīcās.
Es domāju, ka tas vietējiem politiķiem noteikti ir nomācoši. No vienas puses, viņiem ir vajadzīga nauda no tūrisma, lai izdzīvotu. No otras puses, viņi redz, kā ūdens līmenis katru gadu ceļas. “Kā vadīt valsti, ja nezini, vai tā vispār pastāvēs pēc 50 gadiem?”
Varbūt tieši tāpēc Maldīvija tik lielu uzsvaru liek uz ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Viņiem tas nav kāds abstrakts attīstības teorētiskais modelis. Tā ir izdzīvošanas jautājums. Katru dienu, kad tiek vilcināts, jūra pienāk tuvāk.
Males valdība saprata, ka tradicionālā pieeja politikai šeit nestrādās. Nevar domāt tikai par vēlēšanām un četru gadu termiņiem. Ir jādomā paaudzēm uz priekšu, pat ja nav zināms, vai šīm paaudzēm būs, kur dzīvot.
Trīs SDG stratēģijas pīlāri: ekonomika, sabiedrība, vide
Maldīvija jau gadiem pierāda, ka mazas valstis var domāt globāli. Pēc klimata izaicinājumu steidzamības iezīmēšanas ir pienācis laiks pievērsties konkrētiem ilgtspējīgas attīstības stratēģiju ieviešanas mehānismiem.
Ekonomiskais balsts balstās uz vienkāršu principu – veicināt to, ko vēlies redzēt. Valdība ieviesa nodokļu atvieglojumus kūrortiem, kas atsakās no vienreizlietojamās plastmasas. Viesnīcas, kas izmanto ar saules enerģiju darbināmas jūras ūdens atsāļošanas sistēmas, saņem 15 % atlaidi tūrisma nodoklim. Tie nav tikai simboliski soļi – kopš 2019. gada 240 kūrorti ir ieguvuši “plastic-free” sertifikāciju, radot ieņēmumus 890 miljonu ASV dolāru apmērā gadā.
| Balsts | Flagmanprogramma | Galvenais rādītājs |
|---|---|---|
| Ekonomisks | Zaļie kūrorti | 240 sertificētu objektu |
| Sociālais | Attālinātā izglītība | 540 tūkst. skolēnu iesaistīti |
| Vides | Atjaunojamā enerģija | 26 % pašreizējā daļa |
Sociālais aspekts galvenokārt nozīmē cīņu ar ģeogrāfisko izolāciju. Attālinātā izglītība jau ir sasniegusi 540 tūkstošus skolēnu attālos atolos — skaitlis, kas vēl pirms pieciem gadiem šķita neiespējams. Telemedicīnas programmas SDG 3 ietvaros ļauj saņemt speciālistu konsultācijas, nebraucot uz Male. Faktiski katrai ģimenei Maldīvijā tagad ir pieejama pamata veselības aprūpe, izmantojot satelīta savienojumus.
Kādreiz domāju, ka šādi risinājumi ir zinātniskā fantastika bagātām valstīm. Izrādās, ka nepieciešamība spēj būt izgudrojumu māte.
Vides pīlārs koncentrējas uz diviem mērķiem: 70 % atjaunojamās enerģijas līdz 2030. gadam un 450 ha mangrovju atjaunošana gadā. Pašlaik atjaunojamās enerģijas īpatsvars ir 26 % – galvenokārt pateicoties saules paneļu parkiem neapdzīvotās salās. Mangrovju atjaunošanas programma ietver ne tikai stādīšanu, bet arī uzraudzību ar dronu palīdzību – tehnoloģiju, kas ļauj reāllaikā sekot biomāsas pieaugumam.
Pārvaldības mehānisms ir Nacionālā attīstības stratēģija 2020–2030, kas tieši integrēja SDG mērķus budžeta plānošanas sistēmā. Katrai ministrijai ir sava KPI rādītāju informācijas panelis, kas tiek atjaunināts reizi ceturksnī. Tas izklausās birokrātiski, taču tas darbojas – visiem infrastruktūras projektiem jāiziet atbilstības filtrs vismaz trim ilgtspējīgas attīstības mērķiem.
Šīs oficiālās struktūras un konkrētās darbības veido stabilu pamatu, lai gan ne viss norit bez strīdiem un pretrunām, kas pelna atsevišķu apskatu.
Pretrunas un izaicinājumi: vai zaļais tūrisms izturēs laika pārbaudi?
Maldīvija sociālajos tīklos izskatās kā īsta paradīze. Tirkīzzili ūdeņi, greznas villas virs ūdens, influenceri, kas reklamē “ilgtspējīgas brīvdienas ”. Taču aiz šī spožā tēla slēpjas arī dažas neērtas patiesības.
Problēma ar Maldīvām ir tā, ka ikviens solis zaļā tūrisma virzienā rada jaunas pretrunas.
Piemēram, paskatīsimies, kas notika 2025. Kūrorts @Paradise_Maldives paziņoja par vērienīgu sava “eko kūrorta” paplašināšanu. Izklausās lieliski, vai ne? Tikai, lai izveidotu vietu jaunām villām, viņiem nācās padziļināt okeāna gultni. Būtībā iznīcināt koraļļu rifus, kurus viņiem vajadzētu aizsargāt.
Sociālie tīkli uzsprāga. Komentāri bija nežēlīgi. Kāds lietotājs rakstīja: “Tāda ir jūsu ekoloģija – nogalināt rifu jaunu baseinu dēļ.” Kūrorts ātri izdzēsa ierakstu.
Šeit ir trīs galvenie izaicinājumi, kas neliek mieru:
- Rekultivācijas dilemma – katrs jauns projekts nozīmē gultnes padziļināšanu un ekosistēmas iznīcināšanu
- Klimata skeptiķi – izmanto pieaugošās nekustamā īpašuma cenas kā argumentu pret apdraudējumu
- Atkritumu problēma – 2 kg atkritumu uz vienu tūristu dienā, bet pārstrādes iespējas ir nožēlojamas
Visvairāk mani kaitina skeptiķu arguments. Viens no viņiem man nesen teica:
“Ja salas grimst, kāpēc mājokļu cenas turpina augt? Tas pierāda, ka salas negrimst un visa šī panika ir muļķības.”
No vienas puses… loģika ir. Kurš ieguldītu kaut ko, kas drīz pazudīs? No otras puses, nekustamo īpašumu tirgus ne vienmēr atspoguļo klimata realitāti. Atceraties 2008. gada krīzi? Cenas kāpa līdz pēdējam brīdim.
Īstas galvassāpes sagādā atkritumi. Katrs tūrists dienā saražo vidēji 2 kilogramus atkritumu. Mazajos atolos nav vietas šķirošanas stacijām. Lielākā daļa plastmasas nonāk… nu, kur tad īsti? Oficiāli – poligonos. Neoficiāli – okeānā.
Es redzēju to savām acīm, apmeklējot vietējo atolu. Kalni ar ūdens pudelēm, pārtikas iepakojumi. Bet kūrorts 200 metrus tālāk reklamējas kā “zero waste facility”.
Tas nenozīmē, ka tas viss ir meli. Dažas iestādes patiešām cenšas. Taču atšķirība starp mārketingu un realitāti dažkārt līdzinās bezdibenim.
Kurss uz 2030. gadu – kādi nākamie soļi Maldīvu SDG virzībā?
Maldīvām priekšā ir daži izšķiroši gadi, lai patiešām sasniegtu savus ambiciozos klimata mērķus. Šeit vairs nav vietas diskusijām — ir nepieciešama konkrēta rīcība.
CEĻA KARTĒ UZ OGLEKĻA NEITRALITĀTI
01.01.2025 -------- Galveno saules elektrostaciju atklāšana atolā
15.06.2026 -------- Salu enerģētiskās sistēmas modernizācija
30.09.2027 -------- PĀRBAUDES PUNKTS: 50% atjaunojamās enerģijas
01.03.2029 -------- Enerģijas uzglabāšanas projektu pabeigšana
31.12.2030 -------- MĒRĶIS: Oglekļa neitralitāte
Atklāti sakot, šis grafiks izskatās saspringts, bet izpildāms. Izšķiroši būs saglabāt tempu 2027.–2029. gadā, kad lielākajai daļai infrastruktūras jau jābūt gatavai.
Runājot par investīcijām – šeit patiešām notiek daudz interesantu lietu. Blue economy nav tikai sauklis, bet reālas iespējas. Jaunuzņēmumi, kas nodarbojas ar akvakultūru, okeānu plastmasas pārstrādi vai ūdens atsāļošanas tehnoloģijām, meklē finansējumu. Maldīvu zaļās obligācijas kļūst arvien populārākas, jo investori tajās saskata ilgtermiņa jēgu.
Taču, lai tas viss darbotos, ir nepieciešama ārēja sadarbība. Tūristi var izvēlēties ekosertificētas kūrortviesnīcas, investori – ieguldīt līdzekļus atjaunojamos projektos, bet politikas veidotāji – atbalstīt tehnoloģiju pārnesi. Tas var izklausīties naivi, taču katrai no šīm grupām patiešām ir ietekme uz pārmaiņu tempu.
Ko var novērot tuvākajos gados? Atjaunojamās enerģijas procentuālo īpatsvaru, jaunu blue economy projektu skaitu, izmaiņas tūrisma politikā. Šie rādītāji parādīs, vai Maldīvija virzās pareizajā virzienā.
Es domāju, ka 2030. gads būs pārbaudījums ne tikai Maldīvām, bet visam mazo salu valstu modelim, kas cīnās ar klimata pārmaiņām. Ja viņiem izdosies, tas kļūs par paraugu citiem.
Maldīvu nākotne ir atkarīga no tā, kādas darbības tiks veiktas turpmāko trīs gadu laikā – nav laika vilcināties.
NOAH MI
redaktors ceļojumi & dzīvesstils
