Luksusa pulksteņu pasaule gadiem ilgi balstījās uz piesardzību. Pārmaiņas bija lēnas, dizaini – konservatīvi, bet eksperimenti drīzāk simboliski nekā revolucionāri. Tāpēc vēl pārsteidzošāks ir tas, ko 2026. gadā demonstrē divi pilnīgi atšķirīgi zīmoli: Rolex un Louis Vuitton. Abi izvēlas krāsu, emocijas un formas, kas vēl nesen šajā nozarē šķistu neiedomājamas. Jaunie Rolex un LV pulksteņi drosmīgi lauž noteikumus un nosaka tendences!
Rolex Oyster Perpetual 36 Jubilee Dial – klasika, kas pēkšņi vairs nav mierīga
Jaunais Rolex Oyster Perpetual 36 Jubilee Dial ir pulkstenis, kas jau pirmajā acu uzmetienā pārkāpj savus noteikumus. Tā vietā, lai būtu raksturīgais zīmola atturīgums, mēs iegūstam ciparnīcu, kas ir pilna ar krāsām un uz kuras atkārtojas uzraksts “ROLEX”. Iedvesma nāk no 70. un 80. gadu dizainiem, taču gala rezultāts ir daudz intensīvāks nekā viss, ko zīmols ir rādījis pēdējās desmitgadēs.
Zem šīm vizuālajām pārmaiņām tomēr neslēpjas tehniska revolūcija. Iekšpusē darbojas pārbaudītais Rolex Caliber 3230 mehānisms, proti, automātiskais mehānisms bez datuma indikatora, kas nodrošina aptuveni 70 stundu gaitas rezervi un augstu precizitāti. Tas ir klasisks Rolex iekšpusē, bet pavisam citāda naratīva ārpusē.
Korpuss ar 36 mm diametru saglabā uzticību Oyster Perpetual līnijai, tāpat kā tērauda aproce un augsta ūdensizturība. Atšķirība ir tāda, ka viss ir pakļauts ciparnīcai, kas vairs nav tikai fons, bet kļūst par galveno varoni.
Modeļa cena saglabājas aptuveni 6750 dolāru līmenī, kas formāli padara to par “ievada” Rolexu. Tomēr praksē pieejamība būs ierobežota, un interese ievērojami pārsniegs piedāvājumu, kas jau ir kļuvis par normu zīmola izteiksmīgākajiem variantiem.
Louis Vuitton Tambour Taiko Arty Automata – pulkstenis, kas nerāda laiku, bet gan izrādi
Vēl tālāk iet Louis Vuitton Tambour Taiko Arty Automata. Tas ir projekts, kas būtībā vairs nav klasisks pulkstenis, bet kļūst par mehānisku izrādi, ko var iedarbināt pēc vēlēšanās.
Pēc pogas nospiešanas uz aploksnes tiek aktivizēta animācijas secība: kustas ciparnīcas elementi, ziedi griežas pretējos virzienos, bet uzraksti maina savu formu. Viss ir izstrādāts kā miniatūrs teātris, kurā laiks ir tikai iegansts kustības attēlošanai.
Konstrukcijas sirds ir kalibrs LFT AU05.01 ar lidojošo turbillonu un vairāk nekā 360 detaļām. Mehānisms ir sarežģīts, taču tā loma atšķiras no klasiskajiem pulksteņiem. Runa nav tikai par laika mērīšanas precizitāti, bet arī par iespēju radīt animācijas, kurām ir tīri māksliniecisks raksturs.
Tomēr vislielāko iespaidu atstāj ciparnīca. Tā sastāv no daudziem slāņiem, kas izgatavoti ar rokām, izmantojot emalju un juvelieru tehnikas, un tās izgatavošanas process aizņem simtiem stundu. Dažos elementos pat izmantoti dabīgi materiāli, piemēram, spalvas, kas vēl vairāk tuvina dizainu mākslas pasaulei, nevis pulksteņmeistarībai.
Cena aptuveni 490 tūkstošu eiro apmērā un ļoti ierobežota ražošana nozīmē, ka tas nav tirgus produkts klasiskajā izpratnē. Tas ir kolekcionāru priekšmets, kas tiek radīts pēc pasūtījuma un paredzēts ļoti šauram interesentu lokam.
Kāpēc šie pulksteņi pārkāpj noteikumus
Abus modeļus, lai gan tie pieder pilnīgi atšķirīgām pasaulēm, vieno viens kopīgs elements: atteikšanās no tradicionālā pulksteņa izpratnes kā instrumenta.
Rolex, zīmols, kas asociējas ar disciplīnu un atturību, pēkšņi atļaujas vizuālu eksperimentu. Krāsa un raksts vairs nav tikai papildinājums. Tagad tie kļūst par galveno projekta asi. Joprojām sastopamies ar uzticamu mehānismu un praktisku raksturu, taču forma vairs nav droša.
Louis Vuitton iet vēl tālāk. Šajā gadījumā pulkstenis zaudē savu pamata lietderīgo funkciju un kļūst par emociju un kustības nesēju. Mehānisms ne tikai mēra laiku, bet arī „vizuāli spēlē” to.
Vai tas ir 90. gadu estētikas atgriešanās?
Šajā atgriešanās vilnī var saskatīt 90. gadu atbalsis, kad luksuss un dizains bija drosmīgāki, mazāk atturīgi un bieži vien eksperimentāli. Mūsdienu dizaini neatkārto toreizējo estētiku tieši, bet pārņem tās garu: lielāku brīvību, drosmi un vēlmi izcelties.
Atšķirība ir tāda, ka mūsdienu greznība ir daudz vairāk kontrolēta. Tā nav haoss, bet gan precīzi izstrādāta ekstravagance.
Jaunie Rolex un LV pulksteņi. Divas atšķirīgas atbildes uz vienu un to pašu brīdi
Rolex parāda, ka pat viskonservatīvākais zīmols var atvērties krāsām un rotaļām ar formu, nezaudējot savu identitāti. Savukārt Louis Vuitton pierāda, ka pulksteni var uztvert kā mazu teātra skatuvi, kur mehānika pārtop performanču mākslā.
Abas pieejas ir atšķirīgas, taču tās noved pie tā paša secinājuma. Luksuss 2026. gadā vairs nav kluss. Tas kļūst redzams, drosmīgs un arvien mazāk paredzams.
