Ir mākslas izsoles, kas interesē kolekcionārus. Ir arī tādas, kas vienlaikus kļūst par kultūras, finanšu un simbolisku notikumu. Tieši pie šīs otrās kategorijas pieder privātās kolekcijas pārdošana. Joe Lewis, britu miljardieris, investors un bijušais Tottenham Hotspur F.C. kluba īpašnieks, tieši tagad pārdod savu iespaidīgo gleznu kolekciju. Ko nozīmē šī rīcība un kā tā ietekmēs mākslas tirgu kā investīciju?
Nākamajā mēnesī Sotheby’s izsoļu nams izliks Londonā kolekciju, kuras vērtība tiek lēsta aptuveni 150 miljonu mārciņu apmērā. Tā varētu kļūt par dārgāko viena īpašnieka kolekciju, kas jebkad pārdota pilsētas vēsturē. Taču aiz šiem astronomiskajiem skaitļiem slēpjas kas daudz interesantāks nekā tikai greznība.
Tā ir stāsts par gaumi, risku un pasauli, kurā lielākā daļa cilvēku nekad neielūkojas.
Joe Lewis. Māksla kā patiesi bagātu cilvēku valoda
Ultrabagāto pasaulē māksla jau sen vairs nav tikai dekorācija. Tā ir kapitāla, ietekmes un personīgās leģendas forma. Darbi tur nekarājas nejauši — tie ir kā rakstura manifesti.
Joe Lewisa kolekcija izskatās tieši kā tāds manifests.
Tajā ir iekļauti vārdi, kas jau gadu desmitiem veido Eiropas mākslas vēsturi: Gustav Klimt, Francis Bacon, Lucian Freud, Amedeo Modigliani un Edgar Degas.
Tā nav kolekcija, kas veidota Instagramam. Tajā nav uzkrītošas modernitātes vai “sezonas populāro vārdu”. Toties tajā ir vēstures smagums, emocijas un vārdi, kas pārdzīvojuši paaudzes.
Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir Klimta 1902. gadā radītais Gertrud Loew portrets — glezna, kas ir ne tikai skaista, bet arī caurausta ar 20. gadsimta vēsturi. Tās varone, no ebreju ģimenes nākusi Vīnes aristokāte, bēga no Austrijas, glābjoties no nacisma. Pati glezna gadiem ilgi ceļoja starp kolekcijām un fondiem, līdz atgriezās ģimenes mantiniekiem.
Sotheby’s šobrīd to novērtē aptuveni 30 miljonu mārciņu vērtībā.
Kolekcionāriem un treideriem ir vairāk kopīga, nekā šķiet
Joe Lewis nepiedzimā galeriju un privāto muzeju pasaulē. Viņš nāca pasaulē virs kāda Londonas kroga, bet savu bagātību uzkrāja kā valūtu tirgotājs. Viņš pelnīja milzīgas naudas summas, izmantojot tirgus svārstības un pieņemot lēmumus tur, kur citi baidījās riskēt.
Un tieši to var redzēt šajā kolekcijā.
Francis Bacon ar saviem brutāli godīgajiem pašportretiem. Freud, kurš glezno cilvēkus bez idealizācijas. Modigliani, kurš rada melanholiskas, izstieptas figūras. Tie nav “droši” darbi. Tos vieno intensitāte — emocionāla un estētiska.
Zināmā mērā Lewisa kolekcija atgādina labi izveidotu investīciju portfeli. Tā nav nejauša dārgu lietu izlase. Tai ir raksturs. Spriedze. Drosme.
Lukss, kas nekliedz
Tomēr visinteresantākais šajā stāstā ir vēl kas cits. Laikā, kad greznība arvien biežāk nozīmē redzamu logotipu, eksotiskus atvaļinājumus un sociālajos tīklos izrādītas automašīnas, šī izsole atgādina par vecāku bagātības definīciju.
Klusāk. Izsmalcinātāk.
Patiesi lielas mākslas kolekcijas bieži vien atrodas ārpus kameru redzesloka. Tās ir paslēptas privātās rezidencēs, ģimenes fondācijās vai brīvo zonu seifos Ženēvā. Kad tās nonāk tirgū, finanšu un mākslas pasaule uz to raugās kā uz privātās impērijas atklāšanas brīdi.
Un tieši tāpēc Joe Lewisa kolekcijas pārdošana ir kas vairāk nekā kārtējā izsole.
Tas ir rets brīdis, kad var redzēt, kāda ir cilvēka gaume, kurš gadu desmitiem ir apgrozījis miljardus — un kurš tā vietā, lai iegādātos īslaicīgas tendences, ieguldīja lietās, kas spēj izturēt laika pārbaudi.
